stulbuma laikmets – Tomass Stepiņš

Pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu slavenais sengrieķu filozofs Sokrāts īsi pirms savas nāves atstāja Platonam izcilu, paradoksālu frāzi: ‘’Es zinu tikai to, ka neko nezinu.’’ Citāts, kas pirmajā brīdī šķiet absurds un tukšs, un tomēr tā jēga un nozīme ir saglabājusi aktualitāti cauri laikiem. Paplašinoties cilvēka erudīcijas robežām, arvien noteiktāka kļūst apjausma, ka gluži vienkārši ir tik neierobežoti daudz, ko vajadzētu zināt. Sokrāta aksioma vedina uz to, ka cilvēkam ir jātiecas uz garīgu pilnveidošanos, par spīti potenciālo zināšanu apjoma bezgalībai. Dzīvojot 21. gadsimtā,  šādu uzskatu sludinātājiem nereti tiek veltīts tikai līdzcietīgs smaids un ne pārāk nopietna attieksme. Kāpēc censties kaut ko iezubrīt, ja to var ieguglēt telefonā?                                                             
            Vispārināt nav pareizi, un teikt, ka tauta ir stulba, būtu aplami. Starp laikabiedriem ir daudz spožu cilvēku, kas dažādos veidos atspoguļo iepriekš minēto garīgo apskaidrību un vēlmi pēc attīstības, pasaules izzināšanas. Tomēr, uzturoties gados jaunāku cilvēku vidū, var rasties iespaids par gluži pretēju nostāju attiecībā uz intelektuālo izaugsmi.
            Digitālā ēra ir skaļi pasludinājusi savu ierašanos ar viedtālruņu, planšetdatoru un sociālo tīklu agresīvo invāziju. Konkurēt nespējīga grāmata uz naktsskapīša pie gultas noklājas ar putekļu kārtu. Vecāki mazuļu raudas apklusina ar košās krāsās izgaismotiem ekrāniem, kamēr paši izbauda facebook piedāvātās pilnvērtīgās izklaides. Skolēni zin, ka mācību viela ir jāapgūst, lai nopelnītu sekmīgu atzīmi kontroldarbā un noliktu eksāmenu. Kāda gan jēga atcerēties Napoleona dzimšanas gadu, izprast ‘’Dona Kihota’’ starprindu vēstījumu vai zināt, kas ir jaunlatvieši? Tas viss taču ir viegli pieejams, atliek tikai ieguglēt. Šāda perspektīva sagrauj erudīcijas konceptu, padara izziņu un lasīšanu par bezjēdzīgu laika kavēkli.  Savukārt sociālie tīkli bieži vien kalpo kā narcisisma izgāztuves, kas pusaudžu sabiedrībā ir šķietami pievilcīgāk par garīgu attīstību un domāšanu.
            Jautājums ‘’kāpēc?’’ nāk roku rokā ar šo atziņu, taču rast atbildi uz to nav vienkārši, jo sākotnējais cēlonis nav viegli nosakāms. Protams, nostalģiskākas pieejas ietvaros varētu rādīt ar pirkstu uz digitālo ēru un tās atnestajām ierīcēm, un skaļi tos apvainot, tomēr situācija nav tik melnbalta, proti, šie tehniskie brīnumi ir tikai līdzekļi, kas var tikt izmantoti savstarpēji kontrastējošiem mērķiem -  intelektuālai attīstībai, vai arī gluži bezmērķīgai dreifēšanai interneta vidē un savas pašapziņas balstīšanai sociālajos tīklos. Tas, kādam nolūkam ierīces tiek izmantotas, ir katra cilvēka ziņā. Iedot bērnam planšeti, kur tas var skatīties multenes vai video, ir labs veids kā nodarbināt, un šķiet gluži cilvēcīgi, ka vecāki varētu vēlēties kādu mirkli miera, taču pieradināšana pie šīm ierīcēm jau no mazotnes rada savas sekas. Šie bērni bieži vien uzaug bez intereses par grāmatām, un to redzesloks un pasaules uztvere tiek izkropļoti. Dzīve bez garlaicības mirkļiem, kuros pabūt divatā ar sevi, noplicina radošumu un zinātkāri.
Izdarot secinājumus pēc šī ne gluži līksmā manifesta, ir grūti atrast stulbuma cikla vaininieku un iniciatoru, saprast, vai pirmā bija vista vai ola, metaforās runājot. Skaidrs ir tikai tas, ka tiešākais līdzeklis cīņā pret tautu ciklisko aptumsumu ir grāmatas, lasīšana un domāšana, pat tad, kad mūsu gadsimta apgaismotājiem ir uzkrauta Sīzifa cienīga nasta uz pleciem.
Nonākot pie šādām subjektīvām, taču biedējošām atziņām, neviļus rodas jautājums: ‘’kāda ir mūsu sugas nākotne ilgtermiņā?’’. Vai ir par agru sākt domāt par civilizācijas rašanās un izzušanas cikla jauno apli?

izzizzušizzušanas cikla jauno apli?

Leave a Reply